Tev raupjas rokas. Sastrādātas.
Tās rāda tavu čaklo dzīvi.
Kur ejot garas stundas darbā grūtā.
Spēj māmuļa vēl jokus stāstīt.
Un arī kādu rausi, zupu cept un vārīt.
Nekas nav nodzīvots, tev velti.
Pat sūro darba gadu sviedri lieti.
Tie tikai vairo darba tikumu,
Un māmuļ, tavu čaklo sīkstumu.
Kur paskrēja tie gadi, ātri?!
Kur aizsteidzās tas jaunībdienu skaistums?
Vien, atmiņas un skatiens tālēs.
Par sendienām, kas sācis bālēt.
Tu māmuļ, neskumsti un nesēro tik ļoti.
Jo maigas, mazas rokas, apskauj tevi,
Un klausās tavus stāstus, atmiņas un mirkļus,
Kā brīnumzemes varoņus un grāmattēlus
Tu esi vieda savai ciltij, savai tautai,
Pat tad, kad neesi vairs blakus.
Ar atmiņām un darba sīksto garu,
Tu iedvesmo un sveic ar saules staru.
Mēs mūžam tavi radi....
